Jaunumi

Veselības ministrija drīzumā valdībā piedāvās sociālo partneru atbalstīto piedāvājumu iedzīvotāju ienākuma nodokli (IIN) pārdalīt un daļu no tā novirzīt veselības aprūpes vajadzībām. Esošā piedāvājuma redakcija paredz, ka veselības aprūpei tiks „iezīmēti” 5% no iedzīvotāju algas. Uzreiz gan jānorāda, ka tas nenozīmē nodokļu sloga paaugstināšanos – šie 5% tiktu novirzīti no iedzīvotāju samaksātā IIN. Uzskatu, ka šāds priekšlikums ir atbalstāms.

Diskusijas par „obligātās veselības apdrošināšanas” ieviešanu Latvijā turpinās jau ilgāku laiku. Šis Veselības ministrijas izstrādātais priekšlikums atšķiras no sākotnējām idejām, kas bija ievērojami stingrākas un radikālākas. Jaunākajā modelī valsts ir skaidri definējusi, ka tiek saglabāts iedzīvotāju solidaritātes princips. Proti, tie iedzīvotāji, kas maksā nodokļus, neskatoties uz to apmēru, saņem zināmu veselības aprūpes pakalpojumu grozu, bet tie, kuri nodokļus nemaksā, ir ārpus „solidaritātes loka” un saņem tikai noteiktu minimālo pakalpojumu grozu, bet pārējie pakalpojumi ir pieejami par maksu. Protams, sociāli neaizsargātākajām grupām (bērniem, pensionāriem, invalīdiem un bezdarbniekiem) valsts turpina dotēt veselības aprūpes pakalpojumus. Savukārt sākotnējais piedāvājums sevī iekļāva arī minimāli nepieciešamo nodokļu nomaksas slieksni.

Ja analizē citu valstu pieredzi, var secināt, ka modeļi ir ļoti dažādi. Piemēram, Igaunijā veselības aprūpei nodoklis arī ir „iezīmēts”, bet tas tiek izdalīts no sociālā nodokļa maksājumiem. Proti, uzņēmums apmaksā sociālo nodokli 33% apmērā, no kura tiek novirzīti līdzekļi veselības aprūpes sistēmai – kopumā 13% no algas. Savukārt Lietuvā izdevumi veselības aprūpei tiek izdalīti no IIN.

Jānorāda gan, ka pēc publiski pieejamās informācijas, ministrijas piedāvātā sistēma nebūt negarantēs to, ka veselības aprūpei kopumā tiks novirzīts vairāk līdzekļu. Statistikas dati attiecībā uz šo jautājumu liecina, ka Latvijā situācija nav apmierinoša. Pēc NationMaster datiem, Latvijā kopējie izdevumi par veselības aprūpi ir 5,1% (šis rādītājs ietver valsts budžeta finansējumu, privātās apdrošināšanas izmaksas un privātpersonu līdzmaksājumus) no valsts kopprodukta, savukārt Vācijā tie ir 10,9%, Īslandē – 9,9%, Francijā – 9,7%, Norvēģijā – 9,6%. Faktiski visā attīstītajā pasaulē kopējie izdevumi par veselības aprūpi attiecībā pret kopproduktu ir lielāki nekā Latvijā. Piemēram, Eiropas Savienībā vidējais rādītājs ir 8,8%. Arī pievēršoties jautājumam par valsts budžeta tiešo finansējumu veselības aprūpei, jānorāda, ka Latvijā tas ir pieticīgs (aptuveni 3,5% no IKP).

Ieviešot šo risinājumu praksē, visdrīzāk finansējums veselības aprūpei saglabāsies iepriekšējā līmenī, bet nākotnē tam noteiktu būtu jāpalielinās un veselības aprūpē būtu nepieciešams investēt vairāk. Ir jāuzsver, ka investīcijas veselības aprūpē nav patēriņa, bet gan investīciju daļa budžetā, jo ieguldījums sabiedrības veselībā nozīmē atdevi no sabiedrības nākotnē pievienotās vērtības formā. Respektīvi, cilvēks ar labu veselību ir valstij izdevīgs un dod tai ievērojami vairāk labuma, nekā nevesels cilvēks.

Tāpēc sasummējot argumentus, uzskatu, ka Veselības ministrijas izstrādātā koncepcija ir solis pareizā virzienā, jo veselības aprūpei tiek precīzi iezīmēti līdzekļi. Arī emocionāli cilvēkiem tas ļautu labāk izprast kur un kā tiek sadalīti un tērēti viņu nomaksātie nodokļi.