Jaunumi

Viktors Gustsons, Compensa Life Latvijas filiāles vadītājs:
Iemesli augstajam ēnu ekonomikas īpatsvaram skatāmi ne tikai Latvijas, bet arī globālā kontekstā. Pēc vispārējās ekonomiskās lejupslīdes pasaule ir mainījusies. Proti, jebkuram ražotājam un pakalpojumu sniedzējam ekonomiskie un tirgus apstākļi ir kļuvuši sarežģītāki, un arvien grūtāk ir pārdot pakalpojumus vai realizēt savu produkciju eksporta tirgos. Šī iemesla dēļ daudzi uzņēmumi cenšas optimizēt (t.sk. arī nelikumīgā ceļā) savu darbību, samazinot izdevumus, no kuriem ļoti liela daļa ir darbinieku atalgojums. Tādā veidā tiek uzlabots kompānijas finansiālais stāvoklis, taču, tajā pašā laikā, pasliktināta darba ņēmēja situācija. Bieži vien reālā samaksa tiek saglabāta esošajā apmērā tieši uz „aploksnē” izmaksātās daļas rēķina.
Šādi procesi, kas saistīti ar uzņēmumu darbības optimizāciju caur nelegālās nodarbinātības instrumentiem un līdz ar to ēnu ekonomikas veicināšanu, parasti novērojami ekonomiskās recesijas laikā. Tomēr Latvijas gadījumā šī tendence ir vēl izteiktāka, jo arī pirms krīzes ēnu ekonomikas īpatsvars bija salīdzinoši augsts. Manuprāt, nepelnīti Ilgu laiku Latvijā ēnu ekonomikas īpatsvara mazināšanai netika pievērsta vajadzīgā uzmanība. Un, lai arī pēdējā laikā šis jautājums politiskajā dienaskārtībā kļūst arvien aktuālāks (arī valdības rīcības plānā iekļauti vairāki punkti, kas vērsti uz ēnu ekonomikas samazināšanu), jāuzsver, ka vajadzīga valdības stingra apņemšanās un skaidrs plāns, ar kādiem instrumentiem ēnu ekonomika mūsu valstī tiks mazināta. Ir pilnīgi skaidrs, ka tieši valdības rokās ir efektīvākie instrumenti ēnu ekonomikas samazināšanai. Piemēram, nodokļu masa, kas šobrīd jāmaksā gan darba ņēmējam, gan devējam ir visai liela. Valdībai primāri būtu jādomā par darbaspēka nodokļu izlīdzināšanu Baltijas mērogā, jo šobrīd Latvijā salīdzinot ar citām kaimiņvalstīm nodokļu, slogs darba ņēmējiem ir visaugstākais.

Pasaules pieredze liecina, ka represīvās metodes nav efektīvs ēnu ekonomikas risināšanas mehānisms. Par labākajiem var dēvēt tā saucamos „stimulējošos” instrumentus. Viens no globāliem risinājumiem ir pareiza ilgtermiņa finanšu disciplīnas programma un stratēģija. Proti, valdībai būtu nepieciešams noteikt mehānismus, kādā veidā mazināt ekonomisko lejupslīžu ietekmi uz valsts ekonomiku un uzņēmējdarbību kopumā. Visbūtiskākais ir nosacījums, ka recesijas laikā netiek paaugstināti nodokļi, kas vēl vairāk apgrūtina uzņēmējdarbību un kas uzņēmējiem liek domāt par izdevumu pozīciju samazināšanu. Savukārt, lai valsts spētu bez ievērojamām problēmām pārdzīvot krīzes periodus, valdībai izaugsmes laikā ir jāveido uzkrājumi. Tādējādi uzņēmēji būtu droši un pārliecināti, ka krīzes laikā nodokļi netiks paaugstināti, kas savukārt būtu motivators visu ar uzņēmumu darbību saistīto nodokļu nomaksai.
Vēl viens ļoti efektīvs „stimulējošs” instruments būtu Veselības ministres Ingrīdas Circenes jau piedāvātais risinājums, kas paredz nodokļu nomaksas sasaistīšanu ar plānveida veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanu. Šāda regulējuma ieviešana liktu aizdomāties ikvienam, kas saņem algu aploksnē, vai tas nerada vēl lielākus zaudējumus gadījumā, ja nepieciešama ārsta palīdzība.
Tāpat nozīmīgs faktors ir valsts un pašvaldību publiskie iepirkumi, kas veido nozīmīgu proporciju kopējā iepirkumu portfelī. Respektīvi, būtu jārada sistēma, kurā jebkurš uzņēmējs, kas pretendē uz publisko pasūtījumu saņemšanu, tiktu vērtēts arī pēc nodokļu nomaksas kritērijiem. Tam būtu nepieciešams izveidot Valsts Ieņēmumu dienesta vai Finanšu ministrijas pārraudzītas datu bāzes, kurās nozaru griezumā tiktu identificēti godīgie nodokļu maksātāji, kuriem arī tiktu dotas tiesības iegūt valsts un pašvaldību pasūtījumus. Šāda sistēma stimulētu lielu daļu uzņēmēju maksāt nodokļus pilnībā.
Rezumējot, vēlos norādīt, ka šobrīd nav sakārtoti fundamentāli sistēmas jautājumi, kas ļautu virzīties uz ēnu ekonomikas mazināšanu. Politiķiem nevajadzētu „mest akmeni” tikai uzņēmējdarbības lauciņā, jo biznesā ir ļoti grūti nodrošināt peļņu, kas ļautu uzņēmumiem attīstīties. Tāpēc tie meklē efektīvus risinājumus izdevumu mazināšanai. Protams, aplokšņu algas nav pareizs un pieņemams efektivizēšanas veids. Un tieši tādēļ valstij ir jāsāk beidzot risināt jautājumi, kas palikuši bez ievērības divas desmitgades un kas loģiskā ceļā noveduši līdz milzīgiem ēnu ekonomikas apmēriem.